Аурелия Анужите (Aurēlija Anužīte) биография, фильмография. Актриса

• Абакан,
• Азов,
• Альметьевск,
• Ангарск,
• Арзамас,
• Армавир,
• Артем,
• Архангельск,
• Астрахань,
• Ачинск,
• Балаково,
• Балашиха,
• Балашов,
• Барнаул,
• Батайск,
• Белгород,
• Белорецк,
• Белореченск,
• Бердск,
• Березники,
• Бийск,
• Благовещенск,
• Братск,
• Брянск,
• Бугульма,
• Бугуруслан,
• Бузулук,
• Великий Новгород,
• Верхняя Пышма,
• Видное,
• Владивосток,
• Владикавказ,
• Владимир,
• Волгоград,
• Волгодонск,
• Волжский,
• Вологда,
• Вольск,
• Воронеж,
• Воскресенск,
• Всеволожск,
• Выборг,
• Гатчина,
• Геленджик,
• Горно-Алтайск,
• Грозный,
• Губкин,
• Гудермес,
• Дербент,
• Дзержинск,
• Димитровград,
• Дмитров,
• Долгопрудный,
• Домодедово,
• Дубна,
• Евпатория,
• Екатеринбург,
• Елец,
• Ессентуки,
• Железногорск (Красноярск),
• Жуковский,
• Зарайск,
• Заречный,
• Звенигород,
• Зеленогорск,
• Зеленоград,
• Златоуст,
• Иваново,
• Ивантеевка,
• Ижевск,
• Иркутск,
• Искитим,
• Истра,
• Йошкар-Ола,
• Казань,
• Калининград,
• Калуга,
• Каменск-Уральский,
• Камышин,
• Каспийск,
• Кемерово,
• Кингисепп,
• Кириши,
• Киров,
• Кисловодск,
• Клин,
• Клинцы,
• Ковров,
• Коломна,
• Колпино,
• Комсомольск-на-Амуре,
• Копейск,
• Королев,
• Коряжма,
• Кострома,
• Красногорск,
• Краснодар,
• Краснознаменск,
• Красноярск,
• Кронштадт,
• Кстово,
• Кубинка,
• Кузнецк,
• Курган,
• Курганинск,
• Курск,
• Лесной,
• Лесной Городок,
• Липецк,
• Лобня,
• Лодейное Поле,
• Ломоносов,
• Луховицы,
• Лысьва,
• Лыткарино,
• Люберцы,
• Магадан,
• Магнитогорск,
• Майкоп,
• Махачкала,
• Миасс,
• Можайск,
• Московский,
• Мурманск,
• Муром,
• Мценск,
• Мытищи,
• Набережные Челны,
• Назрань,
• Нальчик,
• Наро-Фоминск,
• Находка,
• Невинномысск,
• Нефтекамск,
• Нефтеюганск,
• Нижневартовск,
• Нижнекамск,
• Нижний Новгород,
• Нижний Тагил,
• Новоалтайск,
• Новокузнецк,
• Новокуйбышевск,
• Новомосковск,
• Новороссийск,
• Новосибирск,
• Новоуральск,
• Новочебоксарск,
• Новошахтинск,
• Новый Уренгой,
• Ногинск,
• Норильск,
• Ноябрьск,
• Нягань,
• Обнинск,
• Одинцово,
• Озерск,
• Озеры,
• Октябрьский,
• Омск,
• Орел,
• Оренбург,
• Орехово-Зуево,
• Орск,
• Павлово,
• Павловский Посад,
• Пенза,
• Первоуральск,
• Пермь,
• Петергоф,
• Петрозаводск,
• Петропавловск-Камчатский,
• Подольск,
• Прокопьевск,
• Псков,
• Пушкин,
• Пушкино,
• Пятигорск,
• Раменское,
• Ревда,
• Реутов,
• Ростов-на-Дону,
• Рубцовск,
• Руза,
• Рыбинск,
• Рязань,
• Салават,
• Салехард,
• Самара,
• Саранск,
• Саратов,
• Саров,
• Севастополь,
• Северодвинск,
• Североморск,
• Северск,
• Сергиев Посад,
• Серпухов,
• Сестрорецк,
• Симферополь,
• Смоленск,
• Сокол,
• Солнечногорск,
• Сосновый Бор,
• Сочи,
• Спасск-Дальний,
• Ставрополь,
• Старый Оскол,
• Стерлитамак,
• Ступино,
• Сургут,
• Сызрань,
• Сыктывкар,
• Таганрог,
• Тамбов,
• Тверь,
• Тихвин,
• Тольятти,
• Томск,
• Туапсе,
• Тула,
• Тюмень,
• Улан-Удэ,
• Ульяновск,
• Уссурийск,
• Усть-Илимск,
• Уфа,
• Феодосия,
• Фрязино,
• Хабаровск,
• Ханты-Мансийск,
• Химки,
• Чебоксары,
• Челябинск,
• Череповец,
• Черкесск,
• Чехов,
• Чита,
• Шахты,
• Щелково,
• Электросталь,
• Элиста,
• Энгельс,
• Южно-Сахалинск,
• Якутск,
• Ялта,
• Ярославль

Ивар Калныньш и Аурелия Анужите: почему распалась самая красивая пара Латвии

Брак Ивара Калныньша с Аурелией Анужите в своё время наделал много шума, ведь юная супруга была младше актёра на целых 24 года. Когда он делал ей предложение, любимец миллионов женщин искренне верил в то, что проживёт вместе со своей второй женой много лет в счастье и согласии. И даже решил венчаться в церкви, хотя они были разных вероисповеданий. Их называли самой красивой парой Латвии, за их творчеством следили. Но Ивар Калныньш и Аурелия Анужите прожили вместе всего семь лет.

«Тайны семьи де Граншан»

Ивар Калныньш.

Вопреки утверждениям некоторых СМИ, с Аурелией Анужите актёр познакомился в то время, когда его 20-летний брак с первой женой Илгой уже прекратил своё существование. Две дочери, Уна и Элена, с пониманием отнеслись к тому, что родители расстались, и смогли сохранить с отцом хорошие отношения. Впрочем, как утверждает сам Ивар Калныньш, инициатором расставания была именно жена, которая раньше, чем он почувствовала, как из дома ушла любовь.

Ивар Калныньш какое-то время жил один, а в 1992 году на съёмках фильма «Тайны семьи де Граншан» познакомился с юной актрисой Аурелией Анужите. Она была хрупкой и трогательно беззащитной. Но больше всего актёра поразила её какая-то старомодная чистота. Девушка была похожа на наивный полевой цветок, диковатый и скромный.

Аурелия Анужите.

Ивар Калныньш сразу обратил внимание на молодую коллегу, однако, несмотря на свою невероятную харизму, он никак не решался начать ухаживать за Аурелией. Лишь когда группа уже праздновала окончание съёмок, он увидел, как она стоит и смотрит на всё происходящее, аккуратно прихлёбывая шампанское. Мысль о том, что он может больше никогда не увидеть это наивное создание, заставило Ивара перейти к решительным действиям.

Он пригласил девушку в ресторан, предложив продолжить празднование, а на робкие утверждения о том, что ей непременно нужно домой к маме, актёр уверил: он сам отвезёт её после ужина. Впрочем, не уехала она ни в тот день, ни на следующий.

Ивар Калныньш.

Утром Ивар, глядя в её широко раскрытые глаза, предложил Аурелии жить вместе. Она согласилась сразу же, заметив только, что у неё негде. Ивар Калныньш снял для них квартиру и началась новая жизнь. Актёр отмечает: у его возлюбленной не было ни капли стервозности, она действительно была милой, нежной, похожей на Наташу Ростову. И она обладала удивительным качеством: провоцировать его на какие-то правильные поступки.

Смешение творческой и личной жизни

Ивар Калныньш и Аурелия Анужите.

Аурелия поступила в Латвийскую академию культуры на отделение театрального и киноискусства, Ивар, по обыкновению, много работал. И настал момент, когда он сам захотел венчаться. Ситуация осложнялась тем, что девушка была католической веры, а сам актёр крещён в лютеранской. В одном храме им отказали, и отчиму Аурелии пришлось приложить определённые усилия, чтобы их всё же обвенчали. Ради супруги Ивар Калныньш стал католиком.

Их обоих пригласили в Новый Рижский театр, актёр отказался от этого предложения сразу, так как репертуарный театр ограничивал бы его концертную деятельность, приносившую ему неплохой доход. Он понимал, что совместная работа могла сплотить их семью, однако тогда они жили бы, испытывая недостаток в финансах.

Ивар Калныньш и Аурелия Анужите с сыном.

Спустя год после венчания у супругов родился сын Микис, а в момент его появление на свет Ивар Калныньш был рядом с женой и чувствовал себя, несомненно, самым счастливым человеком на свете. Наверное, именно поэтому актёр, когда читает чьи-то странные фантазии о том, как его семейная жизнь не заладилась с самого начала, испытывает чувство некоторой гадливости. Он был счастлив, они с Аурелией любили друг друга, а разрушаться их отношения стали гораздо позже.

В их семье постепенно появилась профессиональная ревность, которая стала разрушать чувства. Когда они познакомились, Аурелия много снималась, а после рождения Микиса была вынуждена какое-то время заниматься только ребёнком. Очень сильно ударило по её самолюбию решение режиссёра одной из картин отказаться от её участия в фильме. В то же время супруга утвердили, только вместе с однокурсницей Аурелии. Актриса тогда ничего не сказала Ивару, однако в каждом её взгляде он явственно видел обвинение в предательстве. Кажется, именно тогда их брак и дал трещину.

Ивар Калныньш и Аурелия Анужите с сыном.

Ивар старался, чтобы супруга ни в чём не знала нужды. Он брался за любую работу, только чтобы жена и сын ни в чём не нуждались. Аурелия могла не думать о деньгах совершенно, а заниматься саморазвитием и творчеством. Если в начале семейной жизни жена искренне радовалась успехам мужа и его новым ролям в кино, то после перестала даже говорить о его работах. Негатив всё накапливался, а Ивар Калныньш был слишком чувствительным человеком, чтобы этого не замечать.

Позже в чём только не обвиняли актёра: и в избиении супруги, и в недостатке средств на содержание семьи, и ещё во множестве грехов. Истинная причина же распада их брака крылась совершенно в другом. Аурелия отчаянно ревновала актёра, он же полностью доверял супруге, никогда не устраивал сцен и терпеливо выносил её истерики.

Санта-Барбара в отдельно взятой семье

Ивар Калныньш.

Супруга же из наивного трепетного цветка постепенно превращалась в раздражительную особу, способную вспылить из-за поставленной не на тот край стола чашки или банальной задержки на работе. Ивар Калныньш признался: ему кажется, что больше всего злилась супруга из-за отсутствия ревности с его стороны. А после он узнал, что у жены появился другой мужчина. В первый раз они расстались мирно, развод не оформляли. Но у каждого появилась своя личная жизнь.

Аурелия Анужите.

Спустя полгода Аурелия позвонила мужу, призналась в любви, и он предложил ей встретиться. Тогда они попробовали начать всё сначала. Тем более, Ивар Калныньш отчаянно скучал по сыну. Но склеить разбитую чашку у них так и не получилось…

Ивар Калныньш.

Аурелия выдвигала требования, которые Ивар никак не мог выполнить. Он считал невозможным для себя отказываться от интересной работы только ради того, чтобы иметь возможность отвезти куда-то жену по первому её требованию. А потом Аурелия просто ушла из дома, актёр же отправился в ЗАГС писать заявление о разводе. Она искренне надеялась, что супруг буде умолять её вернуться, но вместо этого он просто решил с ней развестись. Тогда она пропала, лишив Калныньша возможности видеться с сыном.

Ивар Калныньш с третьей женой и дочерьми.

Актёр пытался искать её едва ли не с Интерполом, а затем попросту махнул рукой. Спустя почти два года он женился, у него родилась дочь, а потом, возвратившись с работы, застал свою настоящую и бывшую жён на кухне. Аурелия была изрядно выпивши и даже стала отчитывать Ивара за позднее возвращение домой. Она говорила что-то ещё, а после спросила, счастлив ли он. Услышав утвердительный ответ, Аурелия ушла. Вскоре после этого странного визита она вышла замуж. И, кажется, обрела своё счастье.

Ивар Калныньш.

Ивар Калныньш не жалеет ни о чём, искренне считая все свои браки счастливыми. Главное, что он может общаться со всеми своими детьми и наслаждаться теплом домашнего очага, который хранит его третья жена, Лаура.

6 bērnu māmiņa Aurēlija Anužīte: «Man ir ļoti svētīga dzīve»

Kā allaž sulīgi rūsganiem matiem, tērpusies baltā un mīļu dzirkstelīti acīs, aktrise un sešu bērnu mamma Aurēlija Anužīte-Lauciņa sagaida mani Mežaparkā pie savas priežu un saules ieskautās ģimenes mājas. Aurelija izrāda pagalmu: tajā ir bernudarza cienigs, skaists rotaļlaukums, neliela siltumnīca, kurā gozējas spīdīgi tomāti un sulīgi gurķi, vistu sēta. «Mums katru dienu ir tris svaigas olas», Aurelija liksmi saka un pastasta, ka viena no vistam izperējusi arī cālenus. Kamēr Aurelija vāra piparmētru tēju un servē melleņu pīrāgu, bērni (vecākajam 23 gadi, jaunakajiem tūdaļ būs divi gadi) man parada ezīti, kurš nu kļuvis par viņu mājdzīvnieku.

Un tad saruna var sākties.

Aizrunājamies uz stundām отделка. Sarunas laika bieži skan sievišķīgi smiekli un tikpat sievišķīgi «арпрац!» izsaucieni. Par laimi, kādu spēj sniegt tikai bērni; пар «stīvām kajām», ko ari spēj «sniegt» tikai bērni. Par to, kas būtu jāmaina valstī pastevošajā kārtībā, lai ģimenes ar bērniem justos gaidītākas un vairak novērtētas. Aizrunājamies pat līdz tam, kādā kapu kalniņā katra gribētu gulēt, kad pienaks laiks.

Фото: Наталия Березина

Када ир тава икдиена?

Man vienmēr uzdod šo jautājumu. Piedod, es no sirds negribu uz to atbildēt, manuprāt, ir bezjēdzīgi stāstīt rutīnu. Es droši vien negribu sabiedrībai to stāstīt, jo rīti un vakari ir vissarežģitākie.

Kad visi jānodod dārziņā, skola, viss jāpagust; katrs ir personība, katram ir savas pretenzijas, īpašības. Tev jāsadalās uz viņiem visiem, neaizmirstot sevi – paņemt telefonu utt. Pa ceļam parasti kaut kas atgadas – kādam pilnas autiņbiksītes, izlīst krūzīte vai vēl kaut kas. Vīrs darbu kavēt nedrīkst, berni skolu arī ne, un mazajiem to vēl nevar paskaidrot. Тракаис ритс. Un pasakainas desmit minūtes manam mieram: divas maizītes ar desu un sieru, plus kafija.

Rīts, kas, kā reizēm liekas, ka nekad nebeigsies…

Jā! Ilguma ziņā šis rīts var nebūt stundam garš, bet notikumu ziņā ir tik piesatināts un katru reizi citādāks… Viens nevilks to kleitu, otrs šo, kāds jau ir asaras, un vēl cits grib konču.

Tā ka mini bernudarzā, bet mēs esam tikai divas – es un auklīte Katrīna. Atšķirība ir tāda – lai vai cik tev ir bernu, bet, ja nav bijuši dvīņi, piedevām tik aktīvi kā mums, tad… Piemēram, pie jūras mēs divata ar auklīti nedrīkstam braukt. Vienu reizi pamēģinājām, ar to pietika.

Ūdens, viļņi, mums katrai rokas pa bebītim, un jāspēj novaktēt tos, kuriem ir tikko četri, pieci, seši gadi, bet viņi grib skriet tur, kur atrodas divpadsmitgadnieks… Tāda ir tā.na Reizēm citiem šķiet – bet tev taču ir auklīte! Джа, ир. Un kurš ēst taisīs? Тапат ари – ja atgadas kāds negadījums, kurš paliks ar bērniem?

Лидзи домаю – кади тад ир мусу рити? Man ir uz psi mazāk bērnu un neviena dvina. Reizēm arī man šķiet, ka trakais rīts nekad nebeigsies, taču vienlaikus tajā visā ir kaut kas ļoti skaists.

Вайн? Nav neka skaistaka un siltāka, ka brīvdienas no rīta visus samiļot, un tad gribas, lai rīts nekad nebeigtos. Tikko bijam Austrijā, līdzi bija divas auklītes. Bija paredzēts, ka uz piecām dienām brauksim atpūsties divatā ar vīru; pēdējo reizi laikam tā bijām izbraukuši pirms desmit gadiem.

Staigājām pa kalniem vienu dienu, otru un izlēmām, ka brauksim mājas, jo te nav ko darīt. Незину – тас ир сликти вай лаби? Vai es vairs nemāku atpūsties? Домаджу, ка маку. Man nav interesanti, es šādai atpūtai neredzu jēgu. Esmu nonākusi līdz tam, ka atpūtas dienu skaits neko nenozīmē. No desmit minūšu vai stundu ilgas atpūtas gūstu tādu baudu, kādu cits varbūt gūst, atpūšoties visu vasaru.

Tāpat kā padomju laika dabūt banānu – es tev dzimšanas diena atnesu puszaļu banānu un Donalda košļeni, un ir laime pilnīga! Zini, neder vārds pozitīva, pacilajoša, laimīga. Man ir ļoti svētīga dzīve. Ar šādu bērnu skaitu iet ciemos mēs nevaram, taču pie mums vienmēr kāds atnāk. Un mums ir pilna māja cilvēku! Vakar kaimiņš atnāca ciemos ar rozēm, aizvakar cits kaimiņš. Nekas nav mainījies! Biju ievērojusi, ka mājās nekad nebeidzas ziedi. Kad vieni sāka vīst, atkal bija kāda izrāde, un saņēmu jaunus. Es visu laiku dzīvoju ziedos – ари тагад!

Aurelijas berni (sakot ar vecāko): Mikus (nav fotogrāfijas), Agate, Jāzeps, Marija un dvini Alberts Jonas un Teodors Janis.
(Фото: Кристине Бороновска)

Es saprotu, par ko tu runā. Publiskajā telpā nemitīgi tiek runāts par to, cik ļoti vajag reizi nedēļā kaut kur iziet ар виру арпус майас. Un arī man ir bijusi sajūta, ka mēs ar vīru neesam normali, jo negribas tagad tā speciali kaut kur skriet, gribas palikt ar bērniem. Izejam tad, kad gribas, nevis “jo tā vajag”. Mums ir labi ип laimīgi ар savējiem, ип jaunakais berns tomēr vēl ir tik mazs.

Jā, esot kopā ar bērniem, mēs ar viru kopības sajutu nezaudējam. Vienu dienu braucām pie draugiem uz Tūju – дивата ар виру. Es jau beigās saku – nu, paņemam līdzi vismaz vidējos. Томер непанемам. Ne jau tāpēc, ka negribējām, bet tāpēc, ka ir spiediens – nē, mums jābūt divatā. Protams, palaikam vajag dažas stundas prom. Un tad bērni skrien pretī: mammu, kā es noilgojos, kur tu tik ilgi biji?

Un tomēr – tev bija tik ierasts spēlēt izrādes, filmēties seriālos, filmas. Taču tagad bērnu ir vairak nekā laika sev. Tās ir radikālas parmainas.

Vienīgās pārmaiņas, ko izjūtu, ir: cēla merķa dēļ cilveks var daudz vairak izdarīt un izturēt. Neesmu kārtīgi izgulējusies jau daudzus gadus, jo visus bernus baroju arī naktīs. Taču tā jutas ari cilvēki, kas pašaizliedzīgi strādā, stundas neskaitot. Strādā ар sirdi, daloties ар saviem talantiem, kalpojot sabiedrībai. Turklāt pārmīga atpūta degradē. Sliņķu kļūst arvien vairak!

Latviešu tautasdziesmās to sauc par darba tikumu, acīmredzot tagad tā pietrūkst. Бернуские психиатры Никита Безбородов, колосальные специалисты, сака, ка цилвекс сава бутиба и проходимцы. Es, tu – visi ir slinki. Taču cilvēkam ir jāstrādā, jātrenē sevi.

Pilnīgi piekrītu, tā teica arī mans vectēvs. Cilvēkā notiek cīņa ar slinkumu. Rudeni gribu iet šūšanas kursos, man bus vēl viena profesija. Jo but par mājsaimnieci, it īpaši mūsu laikos, ir bīstami – tu nevari izkāpt no krokšiem un but sabiedrības dāma.

Tu atradinies no “sabiedrības teātra”, tāpēc jātrenējas, iekāpjot augstpapēžu kurpēs un turot taisnu muguru, uzvelkot kleitu un žigli sevi sakopjot. Ман записывает через 10–15 минут! Tikai tas nelīdz ķermeņa valodai.

Nesen ciemos pie draugiem pārsmējos un sarku. Visi sēž, es, ejot garām, katram noglāstu galvu. Viens satrūkas, tad attapos – arprāts, ko es daru! Man tā ir tāda dabiska, mātišķa kustība. Тапат ка керменис, джатрене ари психе, атминя. Reizēm domāju – man taču ir brīvs laiks, kāpēc man ir slinkums iemācīties, piemēram, Bibeles pantu no galvas? Kur ir tas slinkuma pamats, kas liek teikt, ka nav laika?

Фото: Кристине Бороновска

Kad meklējām laiku shai sarunai, jus bijāt Austria. Iznāk, ka jums ir divas mājas, divas saimniecības. Tas taču ikdienu padara vēl sarežģitāku!

Vēl ir arī trešā māja – Смилтене. Lielajiem bērniem tur ļoti patīk. Рети ган ​​изнак, бет Андрис (Аурелияс вирс Андрис Лауциньш – ред. ) ар лиеладжием бернием кадррейз айзбрауц. Patlaban biežāk nevaram, jo ​​tur ir lieli diķi, un tas pārvērstos vienā vienīgā stresā. Māja, protams, jāuztur, bet vairak dara Andris.

Austrijas māja ir iekartota tā, lai bērniem būtu droša. Tur mums brauc arī ciemiņi – šovasar vienu brīdi kopā bijām pat 13 cilvēku.
Тад сапрату, кас ир мана атпута! Nomainit bildi, gut pozitivus iespaidus, palīdzēt citiem. Atrasties vietā, kas tevi iedvesmo.

Fiziski nav viegli kramēt čemodānus un kartot divas mājas, bet katru reizi tas ir tā vērts. Bērniem rodas citas intereses. Kalni, vinogu lauki, nepārtraukti notiek koncerti, izstādes, pasakumi – sasmeļamies kultūru, kas tur attīstījusies no paaudzes paaudzē.

Žēl, ka mums šie okupācijas gadi ir attīstījuši “štampu” pierē – cīnīties par sviestu, desu, “asorti končam” un iespēju brīvi iet uz baznīcu, nēsāt brītpu, tītītas. Tomēr pateicība par to, ka neesam patērētāji, bet devēji! Австрия mēs sasmeļamies milestību. Tik patīkami, ka man pasmaida, palaiž, palīdz.

Pārbraukuši majas, gribējām papusdienot, un lielaja Lido man no rokam izkrita un saplisa šķīvītis. Tā apkārtējo reakcija… Pie blakus galdiņa sēdošā sieviete saviem berniem skaļi, lai es dzirdētu, saka: «Un te ir arī majonēze!» Jā, piedod, ari man visas kājas ar majonēzi, ne jau speciali metu. Man gribējas viņai notīrīt kājas, bet vai viņa atļautu?

Kad stāvam rindā veikalā Austria, mums parasti ir pilni iepirkumu rati, un mēs palaižam vienu tanti, otru onkuli, kādu jaunieti – jo viņiem tikai viens pirkums. Tajā sabiedrībā ir pieņemts: ja esi ar lieliem, pilniem ratiem, jāpalaiž tie, kam tikai pāris preču. Nav vajadzīga atsevišķa kase ar lielu uzrakstu – līdz pieciem produktiem! Ir vajadzīgs nerakstītais likums: būt laipniem vienam pret otru.

Kā nonācāt līdz Austrijai?

Tas ir tik jauks stāsts! Mēs tris gadus meklējām māju Austrijā, gribējām Celamzē, jo sapratam, ka vajag vienu lokācijas vietu, jo ar berniem katru reizi, но jaunā vietā ir sarežģititi.

Kādā ceļojuma reizē Austrijā skatos – Booking.com указывает: Aurelija, jums ir slepenais piedāvājums. Tas bija piedāvājums uz Termama, Bādenē. Šo vietu biju ieverojusi, kad braukāju uz Vīni, lai tiktos ar savu Lietuvas draudzeni diplomāti, un meklēju kādu mīlīgu nakšņošanas vietu ar baseinu.

Фото: Кристине Бороновска

Саку Андрим – палиекам, цена и изготовление. Bādene ir ļoti skaista vieta. Ка мини Вайн! Teicu, ka rudens brīvdienās vajadzētu šurp atbraukt ar bērniem. Атбраукам. Toreiz viņi, kā šādās reizēs mēdz notikt, viens pēc otra saslima, 39 градусная температура, jau jāskrien uz lidostu, vienam jādod nurofēns, otrs jau puslīdz vesels, un vīrs atrod buklejutu, kur rakstārd, kard.

Sākām braukt, bet skatos – vīrs nebrauc uz lidostu. Jāsatiekot makleris, viņš jau sazvanījies. Ieraudzījām to maju un… pēc divām nedēļam nopirkām. Reizēm vajag ļauties, nevis pieķerties iedomām, kā mums bija ar Celamzē. Lidojums no Latvijas līdz Bādenei ilgst aptuveni divas stundas, līdz Smiltenei ar auto arī ir divas stundas.

Vai starp divām mājām dzīvojat jau vairakus gadus?

Дивус. Kad gaidīju dvīņus, iekartoju māju – pasūtīju mēbeles Lietuvas fabrika, jo Austrijā angliski faktiski neruna, labi, ka Andris runa vāciski. Māja ir jūgendstila, bija jārestaurē. Tas nebija tik vienkārši!

Man bija noteikts stingrs gultas režīms, visi saka: atpūties! Ка?! Man jāizvēlas flīzes, сантехника, виза садзиве! Esmu iemācijusies netaisīt drāmu no sīkumiem, nesaspringt. Та вар ган вису издарит атрак, ган избаудит нотиекошо. Paldies manam viram, ka viņš saka: sieviete bez celulīta un vēdera ir kā taurenis bez sparniem!

Vārdos izklausās viegli, taču jānoiet zināms ceļš, lai ieviestu šādu pieeju dzīvē.

Domāju, tas tiešām iespējams tikai ar milestību. Piemēram, gaidot tevi, iekartoju mums vietu sarunai – atstiepu mēbeles no dārza, uzklāju paklāju, uzklāju galdautu, uzliku uz galda rozes. Man tas prasīja piecas minūtes fiziskas darbības. Пратс рекинаджа, вай пагушу, тейку сев – стой! Кас Ман сваригак? Sakartota virtuve vai tava labsajuta? Домаю – ко ту атнакот ераудзиси? Милестибу, неко вайрак.

Vairakkart sarunas laika piemini bērnu drošību mājās – prieks to dzirdēt, jo Latvija un Lietuva pēc bernu traumu skaita jau gadiem ir pirmajās vietās Eiropā, vecāki par to smazāpēp.

Es atkal domāju, vai neeju galējībās, radot siltumnīcas efektu. Visu šo māju esam iekartojuši ar Made in Latvia, mebeles pasūtīju ar noapalotiem stūriem, jo ​​par galvas traumamam bail domāt. Бет вай тас ир лаби? Незину.

Фото: Кристине Бороновска

Vieglāk ir bistamas lietas novākt nekā nepārtraukti uz bērniem kliegt.

Domāju, ka tāpat salīdzinoši daudz kliedzu (смеяс). Reizēm tas ir neizbēgami tikai tāpēc, ka, ja tev ir tris mazi berni, bīstamas situācijas, kuras jāaptur, ari rodas tris reizes biežāk. Es mazliet esmu pastudējusi Montesori metodi, arī bērni gāja Montesori dārziņā.

Man patīk šī pieeja – viss ir dabisks. Piemēram, rotaļu laukumā ir sabērti akmentiņi – ja nokritīsi, sapēs, un berns izdarīs secinājumus. Tāpat mums neļava bērniem uz bernudarzu гнездо пластмасас крузитес, несам тадас, кас плист.

Taču ar dvīņu paradīšanos viss Montesori ātri beidzās (smejas). Iepriekš māciju auklīti – nekliedzam, majas runājam klusiņam, mierīgi. Jo, kad iziesim sabiedrībā, mums jārunā klusiņam, mēs nedrīkstam nevienu ar sevi traucēt. Bet, kad tu redzi, ka viens sšūpojas un otrs tūlīt dabūs pa aci, tad visa mana klusā runashana beidzas, es kliedzu, jo nevaru but vienlaikus tris vietas, un balss palīdz. Es pacļu balsi, lai pasargātu no traumām, nevis tādēļ, lai izgāztu negācijas.

Vairākas reizes pieminēji Lietuvu. Cik jums bieži iznāk turp aizbraukt?

Līdz Biržiem aizbraucam diezgan bieži. Vienkārši pusdienas, apskatīt pili, ezeru, skatu torni, aizejam sestdienas uz tirgu – это ка некас ипаш, тачу вайрак pietuvināts dabai un laukiem. Birži ir stundas attālumā no Rīgas, ceļš lielisks. Kad tur aizbraucu, nopērku sieru, piemēram, saldie biezpiena sieriņi tur ir citādaki. Man vajag to bernības garšu.

Vai tavi bērni prot letuviešu valodu?

Mikus (vecākais dēls – ред.) runā ļoti labi, divas klases viņš mācijās Viļņā. Агат ари руна, параджие не. Ļoti žēl. Мамы, visiem pieaugušajiem, jārunā vienā valodā, lai bērnu pieskatīšanā mēs būtu komanda. Tāpēc ikdienā auklītes klātbūtnē runaju latviešu valoda. Tagad ciemos no Itālijas atlidos mana māsa ar pieciem bērniem – arī viņai ir dvini, meitenītes. Интересные автобусы – ка берни сарунасиес? Māsas bērni runā itāļu un angļu valodā. Katru gadu mēģinām satikties, kaut kā viņi kopīgu valodu atrod, taču galveno vārdu zina visi – салчуки!

Visticamak, viņi sarunāsies angliski, man tas šķiet skumji. Gaidām, kad bērni vēl mazliet paaugsies, mēs labprāt viņus kopā palaistu kādā labā nometnē Lietuvā. Gribas, lai viņi valodu iemācās arī tādēļ, lai varetu sarunāties ar vecmmamu un vectēvu. Mana otra māsa savukart atgriezās no Australijas – ar trim bērniem.

Фото: Кристине Бороновска

Jums, visām trim māsām, ir daudz bernu!

Iedomajies, cik mūsu ir daudz, kad satiekamies? Mēs esam varena komanda. Mēs ar bērniem tieši vakar pārrunājām – ka esam stipra komanda, un, lai arī kas notiktu, būsim kopā un iestāsimies cits par citu. Эсму нереали лаймига! Та ир тада давана!

Tu esi no tām aktrisēm, kuras nemaz tik bieži intervijām nepiekrīt un mēdz uzsvērt: lai sniegtu interviju, jābūt iemeslam. Šķiet, šobrīd ir pat vairāki iemesli – tu esi filmējusies jaunajā simtgades filmā Homo Novus, esi kļuvusi par valsts iniciatīvas Latvijas Goda ģimenes gads vēstnesi…

Dievs man devis tādu dzīvi, tik daudz bērnu un iespēju tik daudz izdarīt, ka nedrīkstu to paglabat, man ir jādod tālak, lai vairotu milestību. Ja es to paturēšu tikai sev, nekad nebūšu laimīga.

Jā, intervijas man rada ļoti lielu stresu, sāku uztraukties jau nedēļu pirms tam. Pēc tam uztraukšos vēl vairāk – domās pārcilāšu jautājumus un gribēšu labak Formulat atbildes. Man gribas iemācīties Formulat patiesību, laipnību, taisnību – vispārējo, ne manu.

Nesaku, ка esmu ideāla, esmu normala, nogurusi māmina, kurai brīžiem priekšplanā priekšplana izpeld emocijas un trūkst savaldības, lai būtu ērta citiem. Neesmu izņēmums, bet… Daru visu, lai pati sev nemelotu, lai kļūtu laipnāka, lai būtu kādam noderīga. Джайздара кади лаби дарби, лай тикту тур, дебесис. Nu kā man citādi tos zelta vārtus atvērs? (Смеяс.) Свариги, лай тичибай секоту светиги дарби, тад та ир дзива. Un jādzīvo tā, lai ari citi gribētu dzīvot skaisti. Soli pa solitim, un tad jau kopā būs noskriets марафоны.

Ja valstī runa par demogrāfisko situāciju, par to, cik labi, ja ir lielas ģimenes, tad, ludzu, mainiet sistēmu! Piemēram, neveidojiet veikalos pie kases saldumu plauktus bērnu acu augstumā! Es ar vairākiem bērniem pat nevaru ieiet nopirkt pārtiku – eja šaura, berni tik grābj, un viņi tur nav vainojami. Visi saldumu iepakojumi sauc: nāc pie manis!

Фото: Кристине Бороновска

Nesen piedzīvojam gadījumu lidostā, par ko noteikti gribu runāt – lai lidojumi tiktu logiski sakartoti arī daudzbērnu ģimenēm. Jāsaka, ka piedzīvoju pazemojumu. Atpakaļceļā no Austrijas pat atteicos lidot, braucām ar auto.

Mēdz teikt: neviens tevi nepazemos, ja tu pats sevi nepazemo. Томер то вар издарит, ари ман негрибот. Virs tajā reizē uz Austriju devās ar mašīnu, mēs ar auklīti un mazajiem bērniem – ar lidmašīnu.

Nomainīja reisus, pasažieriem bija jāsaiet šaurā gaitenī. Mums līdzi bija piecgadīgā Marija, dvīni ratiņos, vairakus килограммус smaga soma ар dvīņiem nepieciešamajām lietām un vēl čemodāns. Visiem pa šaurām kāpnēm bija jākāpj tris stāvus zemāk. «Джус йокожат?» эс прасию. Эс невару! Нет uzkārtās somas pēc šā gājiena man pāri kaklam bija zilums. Parēķinām, cik килограмму mums nācās гнездо!

Zini, ko man lidostā atbildēja? Jums bus jātiek galā! Skaidroju, ka māmiņa ar daudziem maziem bērniem ir tas pats, kas cilvēks ratiņkrēslā, jo mazos dvīņus nevar palaist pa trepēm, ir jābūt kādam liftam! Saprotu, ka šāda situācija var rasties, taču atvainojieties, palīdziet! Paldies tiem pasažieriem, kuri mums palīdzēja, un mēs tikam līdz savām sēdvietām. Пар то ир джаруна! Бет – varbūt ir utopiski domāt, ka tāpēc kaut kas mainīsies.

Esmu pārliecināta – ja runasim, tad mainīsies, citādi jau organizācijai Mammamuntetiem.lv nebūtu jēgas.

Latvija trūkst praktisku lietu sakartošanas. Piemēram, lai berns tiktu skola, augstāka Prioritāte ir deklaretajai dzīvesvietai, nevis brāļu un māsu principam. Zināms, ka daudzi formali maina pieraksta adresi tikai tādēl, lai berns tiktu konkrētā skola! Man iznāk katru bērnu жилет uz citu skolu, un, ja ir vairāki bērni, tas nav viegli.

Man ir aizdomas, ka cilvēki, kas par to lemj, pat negrib iedzilināties, jo tad nāksies kaut ko darīt, mainīt ierasto.
Варбут эсму найва – ну ун?! Bet man no sirds šķiet, ka mana valsts sākas ar mani. Varbūt vajag tādu dienu, kurā aicinām katru izdarīt kaut vienu mazu labu darbu.

Фото: Кристине Бороновска

Ja es sastrēgumstundā palaidīšu pa priekšu piecas mašinas, tad mēs kļūsim laipnāki. Ja kaimiņos ир nogurusi māmina, paņemšu uz kādu brīdi viņas bernus, uzcepsim kopā kūku.
Šobrīd pastev tikai es, pārējo nav. Piemēram, Bādenē automašinam ir aizlieguma zīme signalizēt. Šeit kaimiņos kāds atbrauc un – пип-пип! – эсму клат! Pārējie cilvēki neeksistē, ir grūti aizdomāties, ka citus tas varētu traucēt, piemēram, manus ratinos aizmigušos dvīņus. Тада культура.

Šķiet, ka daži baidās no labām pārmaiņām, uzskatot – ej pie savas mājas un dari savus labos darbus, nebāzies man virsū! Ir grūti un nerti to ķēdīti kustināt.

Фото: Наталия Березина

Tomēr kustināt vajag. Esmu runājusi ar mazumtirgotājiem par saldumu neizvietošanu pie kasēm bernu acu augstumā. Es ticu, ka, salдумus saliekot augstākos plauktos, veikali ilgterminā saņems vairak, jo iegus lielāku ģimeņu lojalitati, bet ģimenes ir stabils un vērtīgs klients. Tikai manīgi škiet, ka bus zaudējumi.

Pilnīgi piekrītu! Vienu gadu, radinot bērnus strādāt un pašiem nopelnīt, Jāņos pinam vainagus. Kopā lasījam jāņuzāles, ozolzarus un tad pie veikala tirgojam. Tāpat izgudrojām Ligo ugunskura pushķi – пирог kartona šķīvja ar karsto līmi salīmējam čiekurus, aptinām ar papardēm, iekšā saduram sērkociņus un kamīna degļus. Ar šādu skaistu pushķi Jāņu ugunskuru ir vieglāk aizdedzināt. Sākumā mums ierādīja vietu pie veikala zālītē…

Mānīgi šķita, ka tur neveiksies tik labi, ka iekštelpās. Taču gāja lieliski! Kad sāka lit, tikam zem jumta pie galvenas ieejas, kur liela cilvēku plūsma. Taču tur neko nevarējām pārdot!

Tāpat veikali nedrīkstētu strādāt svētdienas. Kāpēc Austrijā cilvēki ir smaidīgāki? Ари tāpēc, ка lielveikalos sestdienās ир īsāks darba laiks, ставка svētdienas галстук ир slēgti, ип cilveki ир spiesti izdomat alternativus laika pavadīšanas veidus. Svētdiena kļūst ģimeniska, tajā nav vietas shopingam. Attiecīgi ир labak attīstījusies atpūtas industrija. Ja man šajā valstī bus, kur kopā ar bērniem atpūsties, es šeit ari palikšu.

Фото: Кристине Бороновска

Tu esi simtgades filmā. Kā juties, atgriežoties kino?

Tā nebija kā atgriešanās, salīdzinoši nesen filmējos seriālā Māja pie ezera. Анна Видулея (фильмы Homo Novus režisore – Ред.) ir kaut kas ģenials, turklāt šajā filmā bus tādi kostīmi! No komandas pat nevaru izdalīt kādu atsevišķi – tā bija lieliska, bija liels gods un prieks piedalīties.

Filmēšanās man ir atpūta. Kino nav hobijs, tas nav darbs, tas ir – вау! Atbraucu pēc filmēšanas, sēžu mašīnā un domāju – pasēdēšu vēl piecas minūtes. Tas ir tā mīļi domats, jo zinu, kas mani gaida – majas ir darbs.

Ar kino projektiem kopumā ir grūti. Daudz tajos neiesaistos ne jau tāpēc, ka man ir mazi berni. Māksla ir skaista, ari nežēlīga, egoistiska. Pasākuši vairak strādāt naktsmaiņas. Ja strādāju nakti, tad diena ar berniem esmu beigta. Tad man iznāk divas darbadienas pēc kārtas. Es to nevaru atļauties.

Man ir vīrs, ģimene. Ģimene sākas ar pāra attiecībām, tikai tad nāk berni. Tātad mūsu attiecības nav mazvērtīgākas. Ман сака: «Filmēšana sāksies agri no rīta». Эс прасу: «Сикос?» Мужчина в билде: Четрос. «Vai jūs gribējāt trijos?» Ja kādam aktierim filmēšanai ieplanotajā laika ir izrāde, tad filmēšanu var pārcelt. Ja man mājās ir bērni, tad neko nevar pārcelt.

Šis nav jautājums par gribu vai negribu. Pēdējā seriālā tā ari bija – jā, es ļoti gribu, bet gandrīz atteicu tieši nakts maiņu dēļ. Izņēmuma kārtā, piemēram, vienu, divas filmēšanas naktis es varu paciest. Taču parasti tās nav tikai paris naktis. Agrāk bija ļoti stingi filmēšanas plani, visi tos ieveroja. Тагад ир города лайки. Izmaiņas rada tādu haosu, kurā es nevaru piedalīties. Es varu piedalīties filmā.

Фото: Кристине Бороновска

Es nekad nenopelnīšu tik daudz, lai varētu uzturēt visus mūsu astonus bernus; viņi mums ir astoni, divi ir no Andra iepriekšējas laulības. Viena Lielā meita pilnībā sevi nodrošina, bet ir vēl divi studenti, kuri jāatbalsta.

Kādreiz intervijās lasu mākslinieču stāstus un pamatojumus, kāpēc viņam nav bernu. Tad viņas mēdz aizrunāties par visu to, ko bernu dēļ nebūtu sasniegušas. Tad domāju – cilvēkiem, kuriem nav bernu, varbūt par to nevajadzētu izteikties, jo viņi nespēj pat iztēloties, cik daudz berns spēj dot, iemācit ko tādu, ko citos veidos nemaz nevar iegut.

Фото: Кристине Бороновска

Man viņi ir uzdāvinājuši 30 stundas dienaktī. Dienas laika varu izdarit tik, cik cits 30 stundas, varbūt pat vairak. Man TAS 24 stundas ir kvalitatīvakas. Es neko neesmu zaudējusi! Ko es esmu zaudējusi? Фигуру? Не! Es rīt pat varu iet filmēties.

Вел? Пасиетибу. Савалдибу. Пиекост мели. Ноклюсет. Man ļoti patīk, ka tagad protu kaut ko nedzirdēt, palaist gar ausim, nereaģēt – man visu laiku šīs īpašības trūka. Bērni iemāca nošķirt svarigo no nesvarigā.

Фото: Наталия Березина

П.С. Мес рунаджам талак. Рунаджам илги. Smejamies, ka gribētu satikties arī tur, augšā. «Visu laiku kapavietu gribēju Mežaparkā. Прасиджу вирам, лай шаруна. Bet tad aizgāju uz kapiem Bādenē. Ну зини! Грибу тур. Кална. Kādas tās kapavietas! Ласу – tur guļ hercogiene, gaļas izcirtējs un diriģents, tur tik gaiši, vējiņš pūš, un tik skaisti. Vilku visus draugus turp pastaigāties. Kad izeju no tās kapsētas, ir tik pacilāts noskaņojums! Ун джути – ар нави некас нав бейдзиес».

TOP5, ko Aurēlijai patīk darīt brīvbrīžos

1. Ласит Бибели.
2. Пабут клусума ар Диеву.
3. Ļauties jauno ideju īstenošanai.
4. Сенот.
5. Бут копа ар гимени.

Самые горячие знаменитости | Официальный сайт Man Crush Monday #MCM

>> Просмотр только для мужчин
>> Просмотр только для женщин